Tātad arī tevi šī brīža ekonomiskā situācija ietekmē?

Ar ko tu šobrīd nodarbojies?

[Liepājas] Simfoniskajā orķestrī esmu obojs. Tā ir mana specialitāte - pūšaminstruments. Esmu arī pūtējorķestra Rīga oboja grupas koncertmeistars.

Pēdējos trīs ar pusi gadus mana dzīve faktiski ir par kādiem 360 grādiem - nē, bet 180 - mainījusies. Faktiski desmit gadus atpakaļ to studēju un mācījos, un, kā sākās [grupa] Autobuss debesīs 1998. gadā, es pagāju nost no tā, jo tajā brīdī tas man likās aktuāli. Es biju ar Autobuss debesīs, faktiski tas joprojām ir aktuāli, tikai, kā radošiem cilvēkiem mēdz būt, ir jāpaņem pauzes. Šo te paužu laikā tu reģenerē jaunas idejas. Vienā brīdī jau bija tā sajūta, ka ir par traku - divi albumi vienā gadā; tas laikam bija pirms diviem ar pusi gadiem. Neskatoties uz to, vai tie bija veiksmīgi, vai nebija. Šajā gadījumā bija veiksmīgi, bet tu esi izpumpējies. Tagad faktiski mēs katrs no grupas darbojamies savās specialitātēs, bet šajā gadījumā intensīvāk.

Iet, lielākajai daļai tu tomēr asociējies ar Autobusu debesīs vai savu tēvu Imantu Kalniņu...

Jā, bet tas nebūt nav tā. Ikdiena un darbi ir pavisam citi; es gan nesāku gleznot, darbojos tai pašā specialitātē. Lai gan man arī šad tad ir uzmākusies doma. Es jau saprotu tos cilvēkus: nāk trīsdesmit gadi tuvāk, viss jau līdz divdesmit pieciem notiek tā dinamiski. Pēc tam rodas jautājumi - kāpēc, kāpēc es vispār to daru? Es domāju, ka sevi esmu atradis, un tas ceļš, kas man bērnībā ir ievirzīts, ir bijis pareizs, un viss ir kārtībā. Dažbrīd varbūt vienkārši nolaižas rokas, jo kā jebkurā jomā tu saskaries ar kaut kādām grūtībām, un tad liekas, ka tik šausmīgi daudz enerģijas jāiegulda, bet tie augļi tā kā nenāk tik daudz atpakaļ. Es nedomāju tīri finansiāli, bet Latvija kā tāda - tu saproti, ka tas tirgus ir tik maziņš, cik ir, un ka tā enerģija uz to mazo tirgu ir ieguldīta milzīga. Latvija jau vispār var priecāties, jo mums ar mūziķiem, man liekas, nav problēmu, bet tajā pašā laikā tas tirgus ir mazs un var pabrīnīties, cik daudz pasākumu gadā var tādā Latvijā notikt.

Jā, šķiet, pagājušogad, koncertu ziņā bija rekords.

Tas jau ir ļoti jauki. Ja jau tā pirktspēja ir, to var, bet, protams, ka tas, ka šie mākslinieki brauc no ārzemēm, tas arī ietekmē to mazo tirgu. Tā kā es esmu liels Latvijas patriots, tāpat esmu arī latviešu mūzikas patriots. Es domāju, ka ir jāaizstāv un jāiet uz tiem mūsu koncertiem. Lielie koncerti kā tirgus prece arī kaut kādu daļu ņem nost. Biļetes, protams, ir nesalīdzināmi dārgākas nekā uz vietējiem māksliniekiem, un tas budžets cilvēkam, kas atvēlēts kultūrai ir tik, cik viņš ir. Jautājums, vai budžetā paliek kaut kas arī tai latviešu mūzikai. It sevišķi tagadējos apstākļos.

Tagadējos apstākļos cilvēkam tā jau ir mazāk naudas, un, ja viņš nevar ieiet veikalā nopirkt grāmatu, jo tā ir ļoti dārga, viņam tā jau ir morāli slikti, un viņš grib smelties. Vai tā ir teātra izrāde, vai tā ir grāmata, vai koncerts, bet viņš nevar. Tās ir tās lietas, kas man ir ļoti aktuālas.

Tātad arī tevi šī brīža ekonomiskā situācija ietekmē?

Protams, ka ietekmē. Es neesmu piekritējs tādā aspektā, ka katru dienu neklausos to negāciju, kas ir pa TV un masu medijiem. Tagad jau cilvēkam ir jādodas pie psihologa vai psihiatra, jo viņam vienkārši „iet ciet". Un savā ziņā es piekrītu, ka tā krīze ir galvā, ļoti lielā mērā. Galvā no tā viedokļa, ka, saproti: nu, nav jau tādas bezizejas situācijas dzīvē! Ir vienkārši labāk, ir sliktāk un pavisam labi un pavisam slikti. Cilvēks jau ir veidots tā, ka viņš ļoti ātri pierod pie laba. Man liekas, ka tas viss ļoti ātri būs atpakaļ, jo tas, kas notika, tas jau arī nebija normāli - ar visu šo nekustamo īpašumu bumu un nereālām cenām. Tā ir masu psiholoģija.

Дата добавления: 2015-10-29